Ogre
18 oC

Piektdiena, 23. jūnijs

Šodien vārda dienu svin
Līga

Ogre

Pilsētas tiesības kopš 1928. gada.

Pilsētas platība 13.58 km2

Iedzīvotāji pilsētā 25 380 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

Ogres novada teritorijas platība 993.4 km2

Iedzīvotāju skaits Ogres novadā 36 344 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

Ogres novads izveidots 2009. gada 1. jūlijā apvienojot Ogres novadu (Ogres un Ogresgala pagasts) Krapes, Ķeipenes, Lauberes, Madlienas, Mazozolu, Meņģeles, Suntažu un Taurupes pagastus.

Attālums no Rīgas 37 km (autoceļš A6).

Dzelzceļa stacija Jaunogre 33 km, Ogre 34,5 km, Pārogre 35.7 km no Rīgas (līnijā Rīga- Aizkraukle).

 

Ogre atrodas pie Ogres upes ietekas Daugavā, teritorija gar Daugavu sniedzas pa 2.5 km uz augšu un leju no Ogres ietekas, kā arī 4.5 km gar Ogres upi augšup ietekas. Robežojas ar Ikšķiles lauku teritoriju rietumos un ziemeļos līdz Turkalnes ceļam, ar Ogresgala pagastu ziemeļaustrumos un austrumos. Viņpus Daugavas uz dienvidiem atrodas Ķeguma lauku teritorija.

 

Ogres upe

 

Daba un iedzīvotāji

Rīgas apkārtnes vienmuļajā dabas vidē Ogres ielejās krāšņumu un Zilo kalnu mežus pamanīja bagātie Rīgas pilsoņi drīz pēc dzelzceļa izbūves, Zilais kalns (52.4 m vjl., relatīvais augstums 27 m) būtībā ir galos norobežots valnis- pilskalns, Ogres Kangaru vidusdaļa. Nogāzes stāvas, no augšas tālu pārredzama Jaunogre. Pilsētā starp rajona padomi un Ogres 1. vidusskolu atrodas Vilku kalni (Skolas kalnā 43 m vjl.). Gar Turkalnes ielu pilsētas Z daļā stiepjas Sērķīšu kalni.

 

Ogres Zilie klalni

 

Ogres Kangaru osa turpinājumā aiz Ogres upes atrodas Grantskalni ar Bākas kalnu (56.4 m) sākumā, TV torni Pārogres vidū un Urgas kalnu galā. Šeit biezas grants nogulas, daudzās vietās izmantoti karjeri. Arī nākamajā Kangaru valnī – Lazdukalnos lielā mērā norakts ievērojamies pilskalns Ķentes kalns, kas bijis pats augstākais (69 m vjl.). Dabiskais reljefs nolīdzināts arī pilsētā – Mālkalnē, gar dzelzceļu (Saules kalns Jaunogrē, Slotiņkalns).

Ogres upē, tai šķērsojot Ogres Kangarus, bija gari krāčaini posmi un devona dolomītos iegrauzti stāvi krasti. Pēdējos 14 km pirms ietekas tās kritums bija 1.5 m/km. Rīgas HES ūdens krātuvē pie Ogres līmenis pacelts gandrīz pat 7 m, uzplūdinot plašu līci Ogres ietekā un nolīdzinot upes kritumu līdz līkumam pie baznīcas, 2 km augšup Daugavpils šosejas tilta. Šajā līkumā 1995. gados palos dambis tika pārrauts, applūda zemais  ģimeņu māju rajons ap Norupītes ieteku. Dambji aizsargā pilsētu arī no ūdenskrātuves  puses un piesaista krastam prāvo Ogres salu, ko agrāk atdalīja Ogres iztekas atzars.

 

Ogres upe

 

Ogres apbūve atrodas uz Lejasdaugavas senlejas terasēm. Ogres Kangari veido Viduslatvijas nolaidenuma malu. Reljefs un ūdensnecaurlaidīgie slāņi veicinājuši kūrortam labvēlīgu klimatu un sausu mežu veidošanos.

 

Ogres Zilie kalni

 

Ogre kā kūrorts un Rīgas aglomerācijai tuva pilsēta vienmēr bijusi pakļauta iedzīvotāju skaita sezonas svārstībām un diennakts svārstmigrācijai. Patstāvīgais iedzīvotāju skaits parasti mazāks par klātesošo cilvēku skitu. Ogres iedzīvotāju skaits mainījies ļoti būtiski, un Ogre atrodas Latvijas lielāko pilsētu pirmajā desmitā.

Ogres trikotāžas kombinātam vervējot strādniekus, 70. gados ieplūda daudz jaunu, darbspējīgu cilvēku, veidojās arī liels sieviešu pārsvars iedzīvotāju sastāvā, 2/3 iedzīvotāju dzīvo daudzstāvu apbūves rajonā Jaunogrē.

 

Vēsture

Ogres apvidus bijis apdzīvots jau senākās dzelzs laikmetā. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi Ķentes pilskalnā (1954. – 1958. g., arheologs A. Stubavs) Ogres pilsētas A daļā; tas bija vien no Daugavas lībiešu politiskajiem centriem. Izrakumos konstatēti trīs pastāvēšanas periodi: nocietinātā apmetne (1. gt. Pr. Kristus-pirmie gs. Pēc Kristus), varbūtējs patvēruma pilskalns (2. – 5. gs.), pilskalna periods ar trim kultūras slāņiem (5. gs beigas – 9. gs. sākums). Uz vissenāko apmetnes periodu attiecas neliels skaits senlietu (akmens cirvju fragmenti, kātcauruma urbuma tapiņas, krama kasīkļi, kaula rotadatas, akmens kalts, keramikas trauki ar švīkāto virsmu, nedaudz tekstilās keramikas lausku). Ķentes pilskalna un apmetnes intensīva apdzīvotība sākās 5. gs., kad tika izbūvēti pilskalna nocietinājumi. Atradumi pavardā- māla trauku lauskas, dzelzs īlens vērpjamās vārpstas skriemelis, dzelzs sārņu gabali u.c. liecina par ilgstošu un vispusīgu saimniecisko dzīvi. Pilskalns trīs reizes dedzis. Pēdējo reizi pilskalns iekarots ap 9. gs. un pēc tam pamests uz visiem laikiem. Ķentes ekspedīcijas laikā I. Cimermanes vadībā veica arī jaunapzinātajā Puigu uzkalniņā Daugavas krastā 2 km D no Ķentes pilskalna. Senvēsturiska vieta ir arī Ogres Zilajos kalnos, arī šeit senos laikos atradusies senču pils.

Ogre pirmo reizi minēta Latviešu Indriķa hronikā, kur aprakstītas senču pilis. Nosaukumu tā ieguvusi no Ogres upes. Līdz ar vācu krustnešu nostiprināšanos novadā nevar vairs runāt par Ogri kā apmetni vai pat biezi apdzīvotu vietu. Tagadējās Ogres pilsētas teritorijas vēsture ilgus gadus bija saitīt ara Ikšķiles vēsturi; ap 1850. gadu tagadējā Ogres centrā bijušas Ikšķiles muižai piederošās Ogesgrīvas pusmuižas Enīša, Svelmes, Šķiparu un Tūtes saimniecības. Šajā laikā sakariem ar Ogri bija ierīkots zirgu pasts.

 

Ogres upe

 

Pēc Rīgas- Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanas 1861. g. 12. septembrī Ogre ieguva labu satiksmi ar Rīgu un, ņemot vērā Ogres veselīgo klimatu un skaisto dabu, sāk veidoties par vasarnīcu rajonu. 1862. gadā Ogrē atklāja kūrortu. 1895. gadā Ogrei piešķīra ciema tiesības. 1906. gadā sāka darboties kartonāžas fabrika, 1907. gadā – kokzāģētava, tikai iekārtota arī priežu skuju pārstrādāšanas fabrika.

 

Ogresz dzelzceļa stacija

 

1. pasaules kara laikā Daugavas pretējā krastā, iepretī Ikšķilei atradās Nāves salas priekštilta nocietinājumi, ko vācu artilērija ļoti bieži apšaudīja. Vācieši kaujās lietoja arī gāzi. Artilērijas apšaudēs stipri bojāts arī tika senais Ķentes pilskalns, apmetne un tā tuvākā apkaime. Pilsētā un apmetnē tikai saraktas tranšejas, dienvidu valnī 1917. gada vasarā uzcelts pat dzelzsbetona nocietinājums. 1917. g. 1. septembrī vācu 8. armija, lai ieņemtu Rīgu, ielenktu un iznīcinātu krievu  12. armiju, sāka uzbrukumu un iepretī Ikšķilei  pa sapieru sagatavotiem tiltiem pārcēlās pāri Daugavai, bet viena karaspēka grupa devās tieši uz Ogri un stūriem. 1919. g. 2. janvārī vācu okupācijas vietā nāca lielinieku valdīšanas laiks. Sākās Latvijas Brīvības cīņas. Sargādamas fronti pret lieliniekiem Daugavas labajā krastā, no 1919. g. maija beigām Ogrē atradās latviešu nacionālā karaspēka vienības. Pēc visām karadarbībām Ogre bija stipri nopostīta un tās apkārtnē, kā arī paša Ogrē tikai izveidoti daudzi, Latvija Brīvības cīņu dalībnieku, krievu un vācu karavīru brāļu kapi.

1920. gadā Ogrei piešķīra miesta tiesības. 1. pasaules kara laikā Ogrē gandrīz visas ēkas tikai nopostītas līdz pamatiem, taču izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja tās visai ātru atdzimšanu. 20. – 30. gados Ogrē darbojās 82 rūpniecības un sīkrūpniecības uzņēmumi, notika divi gadatirgi un divi nedēļas tirgi. Nozīmīgākais rūpniecības uzņēmums bija kartonāžas fabrika (vēlāk Ogres kartona fabrika). 1928. gadā Ogrei piešķīra pilsētas tiesības. Pilsētas iedzīvotāji sadalījās vasarniekos un patstāvīgajos iedzīvotājos. Pēdējo galvenā nodarbošanās bija sakņkopība, dārzkopība, lauksaimniecība, tirdzniecība, rūpniecība, daļa bija valsts un pašvaldību iestāžu ierēdņi, amatnieki un gadījuma darba strādnieki. Atpūtnieku vajadzībām vairākas sanatorijas, naktsmītņu vietas, pansijas, ēdnīcas.

 

Bijusī sanatorija "Ogre"

 

1940. g. jūnijā Ogrē ienāca PSRS karaspēks. Padomju okupācijas varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta arī Ogres iedzīvotāji. 1941. g. jūnijā Ogrē ienāca vācu okupācijas karaspēks 1944. g. 8. oktobrī no jauna Ogrē ienāca PSRS okupācijas karaspēks. Arī 2. pasaules kara laikā Ogre tikai pamatīgi izpostīta. Kopš 1949. gada Ogre ir rajona centrs.

Padomju okupācijas laikā kūrortpilsēta uzcēla rūpniecības gigantu – Ogres trikotāžas kombinātu (1965.-1970. g.), kas strādāja ar ieviesto izejmateriālu un izmantoja no PSRS republikām iepludināto darba spēku. Tas stipri pārmainīja Ogres sociālekonomisko stāvokli un sadzīviskās tradīcijas. Iekārtots tikai arī dzelzsbetona rūpnīcas cehs, Sauriešu būvmateriālu kombināta filiāle, r/a „Daiļrade” filiāle, darbojas arī kartona fabrika.

2002. gada decembrī izveidots Ogres novads, apvienojoties Ogres pilsētai un Ogresgala pagastam.

 

Ogresgala pagasts

Platība 98,02 km2

Iedzīvotāji 3041 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Ogresgala pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā, tikai Daugavas piekraste ir Lejasdaugavas ielejā. Reljefs lēzeni viļņots, gar Daugavas ieleju stiepjas Ogres Kangaru A gals. Cauri pagasta vidusdaļai 20 km garumā līkumo Daugavas pieteka Ogre, tās vidējais platums 40 m, dziļums 0.7 m. Pārējās lielākās upes ir Ogres pieteka Ranka, Daugavas pieteka Ķilupe un Mazās Juglas pieteka Urdziņa. Pagasta ziemeļu daļā lieli mežu masīvi. Izpētīta Ogres dolomīta atradne (krājumi 2.8 milj. m3 ), kuru agrāk izmantoja kaļķu dedzināšanai un šķembu ražošanai.

 

Vēsture

Tagadējā pagasta teritorija senāk atradās Ikšķiles un Rembates novadā. Pagastu izveidoja  1928. g., atdalot bijušo Sprēstiņu muižas zemi no Ikšķiles pagasta. 1935. g. pagasta platība bija 9260 ha. 1945. g. Ogresgala pagastā izveidoja Ogresgala un Ciemupes ciemu. Ogresgala ciemam 1954. g. pievienoja Ciemupes ciemu, 1977. g. daļi teritorijas atdeva Rembates ciemam, 1987. g. pievienoja daļu Ogres pilsētas zemes. 1990 g. atjaunoja Ogresgala pagastu, kura robežas ar bijušo Ikšķiles un Rembates pagastiem bija tikai nedaudz pamainītas.

2002. gada decembrī izveidots Ogres novads, apvienojoties Ogres pilsētai un Ogresgala pagastam.

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Čabu apmetne un senkapi un Lielpeču senkapi.  Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Aukšzalīšu un Indrānu apmetne, Daugaviešu un Tulku viduslaiku kapsēta.

Kultūrvēsturiska nozīme arī Ciemupes stacijas ēkai (celta 1927. – 1929. g. par iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem); piemiņas zīme vietējiem tautasdziesmu un stāstu teicējiem Ogresgalā (uzstādīta pēc I. Ziedoņa ierosmes).

Dabas piemineklis ir Ogres dolomītu krauja Ogres kreisajā krastā (platība 2.1 ha; aizsardzībā kopš 1977. g.) ar gliemežu un brahiopodu čaulu atliekām, Ogresgala vīksna (apkārtmērs 6.5 m), Krauzu ozols (5.8 m), Vecdupānu  liepa (divu stumbru apkārtmērs 5.7 m un  5.4 m), Neteiču kadiķis (1.2 m), Zāģeru vīksna, Brinņķu kadiķis.

 

Dolomītu krauja

 

Krapes pagasts

Platība 72,7 km2

Iedzīvotāji 681 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Pagasta teritorija atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Dominē zems vai vidēji paugurains reljefs, kura absolūtais augstums vid. svārstās 60 – 90 m robežās. Veckrapes kalna augstums sasniedz 107 m vjl. Pagasta Z robežu iezīmē Ogres upe, bet D malā tek cita Daugavas baseina upe- Brasla. Ledāja veidotā lēzenā ieplakā pagasta A malā 81 m vjl. izvietojies Lobes (Viskāļu) ezers, tā platība 520 ha, lielākais dziļums  2.2 m. Ezers ļoti aizaudzis, to pilnīgi klāj peldoši ūdensaugi, bet trešo daļu aizņem niedrāji, gultne ļoti dūņaina, ar biezu sapropeļa slāni, kura biezums vidēji 2 m, lielākais – 3.5 m. Tā ir viena no lielākajām sapropeļa atradnēm Latvijā – 8.96 milj. t.

No ezera iztek Ogres pieteka Lobe. Pagasta A daļā lieli augstie purvi: Gulbju (Zirnaites) purvs (platība 397 ha), Jeiskas (Sivēnicas) purvs (746 ha), Aulaku (Lekšu) purvs (242 ha).

 

Vēsture

Nav īsti zināms, kā šī teorija ieguvusi savu nosaukumu, J. Endzelīns gan min vārdu „krapēt”- sētas stabos veidot apaļus caurumus, iedobumus, bet vai tam ir kādas sakara ar Krapes nosaukumu?

Šis senvārds bija izplatīts centrālajā Vidzemē. 1935. g. Krapes pag. platība bija 5660 ha. 1945. g. Krapes pagastā izveidoja Krapes ciemu, kuru gan 1947. g. likvidēja, bet 1949. g. atkal atjaunoja, likvidējot pagastu. 1964. g. Krapes ciemam pievienoja daļu Viskāļu ciema, 1997. g.- daļu Plāteres ciema. 1990. g. atjaunoja Krapes pagastu. Pēc visām administratīvi teritoriālajām pārmaiņām tagadējā Krapes pagastā iekļauta arī lielākā daļa bijušā Viskāļu pagasta, savukārt neliela bijušā Krapes pag. teritorija atdota tagadējam Lēdmanes pagastam.

 

Krapes pareizticīgo baznīca

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis ir Aulaku un Siliņu senkapi.  Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Lejasoķēnu  senkapi,  Ādmiņu, Rogu un Šultu viduslaiku kapsēta; arhitektūras pieminekļi: Krapes luterāņu baznīca (1802., 1856., g., 20. gs.), Krapes pareizticīgo baznīca (1891. g. ), Krapes muižas apbūve (19. gs. vidus) – dārznieka māja (19. gs. otrā puse, 20. gs. sākums), kalpu māja (19. gs. otrā puse, 20. gs. sākums), parks (19. gs. otrā puse; platība 7.2 ha).

Pagasta ZA daļu aizņem Vērenes purvu dabas liegums (dibināts  1999. g.).

Dabas pieminekļi ir Rožkalnu ozols (apkārtmērs 5.1 m), ozols Krapes parkā (4.9 m), Kaļvu ozols; divas jumstiņu gladiolas atradnes.

 

Ķeipenes pagasts

Platība 87.2 km2

Iedzīvotāji 1015 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Ķeipenes pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenuma ZA malā. Reljefs vidēji paugurains, virsas augstums no vidēji 80 m vjl. pagasta R daļā paaugstinās līdz 100 m vjl. A daļā. Pagasta DA daļā ~7 km garais un 200 – 100 m platais Ķeipenes valnis, kura absolūtais augstums Kārklu kalnā sasniedz 142.2 m vjl., bet relatīvais augstums Virs purvainās apkārtnes 40 m. Cauri pagastam līkumo Mazā Jugla, kurā ietek Ošupīte un Pečorīte. D malā Mazās Juglas pietekas Abzes izteka (Abzīte) un pietekas Sivēnurga un Sise.

Pagasta D malā Pečoru ez. (platība 119 ha, lielākais dziļums 1.8 m, vidējais ūdens līmenis 91 m vjl.), tā krasti purvaini, tikai DR daļā stāvi; ezerā divas salas – Lielā un Purvsaliņa (Slīkšņa), kuru kopplatība 9.4 ha; pagasta DA malā Plaužu ez. (platība 96 ha, lielākais dziļums 8.1 m), tā krasti augsti, smilšaini tikai A malā kūdraini, Pārējas ūdenstilpnes nelielas – Abzītis (Abaita ezers; platība <1 ha), Varžu ezers, Bitēnu ūdenskrātuve, Ķentēnu dīķi. Starppauguru ieplakās purvi – lielākais ir augstais Pečoru purvs (platība 499 ha). Kaktiņos grants karjers. Z un D malā lieli mežu masīvi.

 

Šūpoļu parks Ķeipenē

 

Vēsture

12. gs. beigās tagadējā Ķeipenes pagasta teorija atradās latgaļu Jersikas zemes ZR malā. 13. gs. tā nonāca Rīgas arhibīskapijas Latvju galā. Ķeipenes nosaukums, iespējams, radies no prūšu kanoniķa Kaipena vārda, kas šo apvidu ieguvis 15. gs. vidū.

1935. g. Ķeipenes pagasta platība bija 12 000 ha. 1945. g. Pagastā izveidoja Ķeipenes un Jaunķeipenes ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja.

1965. g. Ķeipenes ciemam pievienoja daļu Kastrānes ciema. 1990. g. atjaunoja Ķeipenes pagastu. Visu administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā daļa bijušā Ķeipenes pagasta teritorijas pievienota tagadējam Madlienas pagastam, savukārt tagadējam Ķeipenes pagastam pievienota daļa bijušā Kastrānes pagasta.

 

Kinostacija Ķeipenē

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Šķērstēnu pilskalns un sena kulta vieta - Baznīckalns, Saliņu (Kapu kalniņš) un Klētnieku senkapi. Vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Kalnagauriņu (Kapu kalniņš),  un Aliņu senkapi un Skubiņu viduslaiku kapsēta. Vatrānē 1. pasaules kara krievu karavīru brāļu kapi un 2. pasaules kara sarkanarmiešu brāļu kapi. Pie Ķeipenes skolas piemineklis padomju varas represiju upuriem (2000. g., autors A. Neško).

Valsts aizsardzībā kopš 1977. g. ir Ķeipenes parks (platība 2.8 ha) ar vērtīgiem introducētiem kokiem, no kuriem lielāko pelēko riekstkoku apkārtmērs sasniedz 2.9 m un 3.4 m, turpat arī ciedru priežu grupa. Vatrānē parka paliekas (parks minēts jau 1759. g.). Pagastā 27 dižkoki, no kuriem lielākie ir Baložu ozols (apkārtmērs 7.2 m), Ķeipenes skolas ozols (6.1 m), Jaunrīgu ozoli (5.5 m un 5.4 m), Rubeņu ozols (5.8 m)., Vaķēnu ozols (6.1 m), Kaukuru ozols (5.2 m), Taigu goba (4.0 m), ozols (4.5 m), valrieksti 3.1 m un 2.6 m) Vatrānē.

 

Lauberes pagasts

Platība 80,3 km2

Iedzīvotāji 690 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Lauberes pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Visa līdzeni viļņota. Vidējais augstums  60 – 80 m vjl., lielākais 115.8 m vjl. pagasta  austrumu malā. Pagastu ZR – D  virzienā šķērso Ogres un Mazās Juglas ūdensšķirtne. Dienvidu malā tek Ogres pieteka ar pieteku Rozēnu, ziemeļu daļā – Mazās Juglas pieteka Abze ar pietekām Sivēnurgu, Gērdiņstrutu (Norupīti) un Urgu (Ozolupīti). Upes pārsvarā regulētas. Divas nelielas ūdenstilpnes – Noru dīķis un Purezers. Pagastu centrā augstais Ozolēnu purvs (platība 311 ha), rietumu,  dienvidu un austrumu daļā lieli mežu masīvi, galvenokārt egļu – sīklapju meži. Lapsukalna grants un smilts atradne.

 

Ančiņu Velnakmens

 

Vēture

Lauberes vārds pirmoreiz minēts 1567. g. Polijas karaļa Sigismunda Augusta dokumentā, kurā starp savam sekretāram Špillam dāvinātajiem zemes īpašumiem minēts arī ciems „Loburen”. 1638. g. zviedru arklu revīzijas materiālos atzīmēta Lauberes muiža (Loberhof), kas neilgi pirms tam atdalīta no Ķeipenes muižas. 19 gs. beigās Lielās (Madlienas), Vērenes, Zādzenes, Lauberes un Ozolmuižas pagasti tika apvienoti Lielajā pagastā ar centu Madlienā. 1917. g.  bijušo Ozolmuižas un Laubermuižas pagastu vietā izveidoja Lauberes – Ozolu pagastu, kuru drīz pārdēvēja par Lauberes pagastu, tā platība 1935. g. bija 8190 ha. 1945. g. pagastā izveidoja Lauberes un Ozolu ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. Lauberes ciemam 1954. g. pievienoja Ozolu ciemu. Kad 1990. g. atjaunoja Lauberes pagastu, tā robežas gandrīz sakrita ar bijušā Lauberes pagasta robežām.

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir senās kulta vietas – Ančiņu Velnakmens (augstums 1.9 m, garums 5.1 m, platums 4.3 m) un Lauberes dobumakmens. Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir soda vieta – Āža kalns un Bendes pļava.

Dabas pieminekļi ir Robežnieku priede (apkārtmērs 3.4 m), Aiviekstu ozoli.

 

Madlienas pagasts

Platība 168,0 km2

Iedzīvotāji 1654 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Madlienas pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Reljefs lēzeni viļņots. Kuku kalna augstums sasniedz 140 m vjl., Kāpostiņu kalns 124.9 m vjl., Zādzenes kalns 119.9 m vjl. Pagastu austrumu - rietumu virzienā šķērso Daugavas pieteku Mazā Juglas un Ogres ūdensšķirtne. Ogre tek pa pagasta D daļu. Tās platums pie Lēdamanes pag. Robežas ir ap 45 m, dziļums 1 m, vidējais ūdenslīmenis 73 m vjl., krasti pārsvarā stāvi, līdz 8 m augsti; lielākās pietekas – Aiviekste, Skolasupe (Abzīte), Mākulīte; dienvidaustrumu malā tek Lobes pieteka Lokmene. Uz Mazo Juglu tek Abze un tās pieteka Sise. Ziemeļos pagasts robežojas ar Pečora ezeru, centrālajā daļā Melderīšu dzirnavezers un Plāteres dīķis. Dienvidaustrumu daļā lieli augstie purvi: Vērenes (Silvenicas; platība 488 ha), Gulbju (Zirnaites; daļa), L. Sūces (platība 323 ha). Saulrietu (daļa), Čauļu (uz robežas) purvs; pie Pečora ez. Pečora purvs dienvidu daļā. Ir saldūdens kaļķiežu iegulas – lielākā Baltiņsalas purva atradne. Austrumu daļā lieli mežu masīvi (meži aizņem – 51% pagasta platības).

 

Plāteres pilskalns

 

Vēsture

13.gs. tagadējā Madlienas pagasta teorija nonāca Rīgas arhibīskapijas pakļautībā. Jau 1226. g. bīskaps Alberts izlēņoja Sises upes augšgala novadu vasalim Ungernam Šternbergam. Ap 1250. g. arhibīskaps atļāva Sises krastā celt baznīcu, kura tika nosaukta par Magdalēnas baznīcu, jo to uzcēla uz vasaļa mirušās sievasmāsas Magdalēnas kapa. Tā radies Magdalēnas nosaukums. 18. gs. Lielās muižas zemē izveidojās Lielais pagasts, kam 1897. g. pievienoja  Zādzenes un Vērenes pagastu. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas to pārdēvēja par Madlienas pagastu. 1935. g. pagasta platība bija 14000 ha. 1945. g. Madlienas pagastā izveidoja Madlienas, Vērenes un Zādzenes ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1951. g. Madlienas ciemam pievienoja Jaunaķeipenes ciemu, 1954. g. – Zādzenes ciemu, 1977. g. – daļu Plāteres ciema. Vērenes ciemu 1954. g. pievienoja Bebru ciemam, bet 1960. g. Vērenes apkaimi pievienoja Plāteres ciemam. 1990.  g. atjaunoja Madlienas pagastu. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā tagadējam Madlienas pagastam pievienota daļa bijušā Ķeipenes un Plāteres pagasta teritorijas.

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir Plāteres un Uženu pilskalns, Šķebiņu un Ūsiņu senkapi; arhitektūras pieminekļi – Madlienas luterāņu baznīca (1246., 1740. g.). Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Kalnozolu un Robežnieku senkapi, Madlienas baznīcas viduslaiku kapsēta; arhitektūras pieminekļi: Lielās muižas apbūve (18. gs., 1912. g.) - pils (1912. g.), divas putnu mājas (1898. g.), klēts (19. gs.); Vērenes muižas apbūve (19. gs.) – pils (1860. g.), klēts un vagara māja (18. gs.), parks (19. gs., platība 2,5 ha, aizsardzība kopš 1977. g.); kultūras nams „Austrums” (1912. g.). Piemineklis ir 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem Madlienas draudzes dēliem (1937. g., tēlnieks P. Banders), baznīcā piemiņas plāksne ar kritušo vārdiem (1936. g.). Pie bijušās spirta pārdotavas piemiņas plāksne nošautajiem 1905. g. revolucionāriem, kapsētā kapakmens 12 nobendētajiem revolucionāriem. Pie Madlienas kapsētas 2. pasaules kara sarkanarmiešu un vācu karavīru brāļu kapi. Lielmuižā piemineklis totalitāro režīmu terora upuriem. Vadoņa birzs (stādīta 1936. g.), 3x3 nometnes dalībnieku stādītie piemiņas ozoli (1990. g.).

 

Maldienas luterāņu baznīca

 

Pagasta DA daļā ir divi dabas liegumi. Vērenes gobu un vīksnu dabas liegums (dibināts 1999. g., no 1977. g. botāniskais liegums, platība 34 ha) aizsargā Ogres ielejas gāršu ar gobām un vīksnām, 470 sēklaugu un paparžaugu sugām. Upes ielejas palienē vairākas vecupes un stāvi krasti. Vērenes un Gulbju purvs un apkārtējie meži iekļauti Vērenes purvu dabas liegumā (dibināts 1999. g.), kas aizsargā maz pārveidotu purvu un mežu kompleksu, kur mīt retu sugu putni. Aizsargājami 37 dižkoki, lielākie ir Groziņu ozoli (apkārtmērs 6.2, 5.0 m, 5.0 m), Vecčakaru un Plāteres pilskalna ozoli 95.9 m), Mārītes ozols (5.8 m), Vīgantu ozoli (5.6 m, 5.1 m), Vērenes gobu audzes ozols (5.6 m), Valteru, Ādmiņu un Suces ozoli (5.1 m), Vecpagastu un divi Kuku ozoli (5.0 m), Lejasmākanu vīksna 95.7 m), Vanagu priede (3.2 m).

 

Mazozolu pagasts

Platība 97,0 km2

Iedzīvotāji 522 (2016. gads, www.ogresnovads.lv

 

Daba un iedzīvotāji

Mazozolu pagasts atrodas Vidzemes augstienē – lielākā daļa Augšogres pazeminājumā. Ziemeļrietumu daļa Piebalgas paugurainē. Virsa saposmota. Augstākie lielpauguri ir Eglīškalns – 205.6 m vjl., Dzegužkalns – 201.9 m vjl. Pagasta dienvidu daļā Augšogres pazeminājumā vidējais virsas augstums ap 120 m vjl., zemākais Ogres ielejā pie Līčupes ietekas – 99.6 m vjl.; Ogre tek pa pagasta dienvidu robežu, tai šajā posmā vislielākais kritums, kas 7.8 km garā posmā starp Nāružas un Līčupes ieteku sasniedz 10.1 m. Ogres platums vidēji 20 m, dziļums līdz 1.5 m. Pagasta lielāk daļu atūdeņo Līčupe ar pietekām Vedzi, Kazupīti, Bulavupīti, Mušķupi, Taurupi. Ogres un Līčupes krastos lieli iežu atsegumi. Starppuguru ieplakās nelieli ezeriņi: Plakņu ezers (platība 1.9 ha), Lielais un Mazais Vakukšu un Bišņu ezeri (visi <1 ha). Zemākajās vietās nelieli purviņi. Lielākie mežu masīvi ir Strazdiņu sils un Zilais mežs.

 

Vēsture

12. gs. Beigās tagadējā Mazozolu pagasta teritorija ietilpa Jersikas zemē. 1209. g. tā nonāca Rīgas arhibīskapijas Latvju gala R malā. 1945. g. Ogres pagastā izveidoja Ogres un Mazozolu ciemu, bet pagastu 1949. g.  likvidēja. Mazozolu ciemam 1954. g. pievienoja Ogres ciemu, 1963. g.- daļu Ogreslīču un Taurupes ciema, 1977.g. daļa teritorijas iekļauta Ogreslīču un Sausnējas ciemā. 1990. g. atjaunot pagastus, pēc administratīvi teritoriālām pārmaiņām Mazozolu pagastā nonāca gandrīz viss bijušais Ogres pagasts un daļa Taurupes un Ērgļu pagasta.

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir Ogres pilskalns (minēts 1206. g. Nestora hronikā sakarā ar krievu un vāciešu pārstāvju sarunām) un Baltiņu senkapi (Velna klēpis). Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir pilskalns Griguļkalns, Pelīcēnu senkapi, kulta vietas – Ogres Jāņkalniņš un Vaukšu baznīcas vieta, Vaukšu viduslaiku kapsēta. Kultūrvēsturiska nozīme ir arī Ogresmuižas apbūvei (saglabājušās bijusī spirta brūža, kūts, klēts, kaltes, smēdes ēkas, parka fragmenti), Mazozolu muižas apbūvei – pilij (Atjaunota 1935. g.), staļļiem, kūtij, klētij, kaltei, smēdei, parka fragmentiem. Līčupē piemineklis represētajiem (1991. g.).

 

Velna grāvis un Nāružiņas upe

 

Dabas pieminekļi: Ozolkalnu ozols (apkārtmērs 5.6 m), Klāvainēnu ozols (5.3 m), Ņauņēnu ozols (4.9 m), Dravnieku kadiķis (0.8 m), Mārkutu ozols (4.4 m) un akmens (augstums 1.5 m, apkārtmērs 4.5 m), Lazdiņu akmens „kariete” (augstums 1.8 m, garums 5.1 m, platums 3 m, apkārtmērs 13.3 m). Dziļajā Nāružas gravā 30 m gars akmeņu krāvums „Velna grāvis”.  Ogresmuižas parkā balto stārķu kolonija. Līčupes krastā Mežmalu smilšmāla atsegums.

 

Meņģeles pagasts

Platība 89,7 km2

Iedzīvotāji 587 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Meņģeles pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā ziemeļaustrumu malā, pagasta ziemeļaustrumu daļa – Vidzemes augstienes Augšogres pazeminājumā. Virsa pauguraina, tās vidējais augstums pieaug no 80 m vjl. dienvidrietumu malā līdz 120 m austrumu daļā. Augstākie ir Caunēnu kalni – 132.1 m vjl., Lazdiņu kalns – 140 m, Zvirgzdiņu kalns – 143.5 m. Pagastu šķērso Ogres upe, tā ļoti līkumaina, strauja, ar stāviem krastiem, līdz 10 m augstiem atsegumiem, kritums 36 km garajā posmā no 109 m līdz 81 m vjl., upes platums 15-20 m, dziļums vidēji 1.5 m; lielākās pietekas ir Sumulda, Kangarupīte; pa pagasta dienvidu robežu tek Lobes pieteka Lokmene. Lielākā ūdenstilpne ir Zvanezers (Zibiņa dzirnavezers) Kangarupītē (platība 3.1 ha). Pagasta rietumu malā augstais Čaulu purvs (platība 107 ha) un daļa Saulrietu pārejas purva, ziemeļu, rietumu un dienvidu daļā lieli mežu masīvi. 

 

Meņģeles kapi

 

Vēsture

12. gs. beigās tagadējā Meņģeles pagasta teritorija atradās Jersikas zemes rietumu malā, 13. gs. tā nonāca Rīgas arhibīskapijas Latvju galā. 1935. g. Meņģeles pagasta platība bija 8950 ha. 1945. g. Meņģeles pagastā tika izveidoti Meņģeles un Ogreslīču ciemi, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1954. g. Meņģeles ciemu pievienoja Ogreslīču ciemam, kuru teritorija daļu 1963. g. pievienoja Mazozolu ciemam, savukārt 1977. g. Ogreslīču ciemam pievienoja daļu Plāteres un Mazozolu ciema. 1990. g. Ogreslīču ciemu pārveidoja par Meņģeles pagastu. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā tagadējā  Meņģeles pagasta robežas nedaudz mainījušās ar bijušo Ogres un Madlienas pagastu un pievienota neliela daļa bijušā Plāteres pagasta

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis ir sena kulta vieta – Ģērku dievu (Upuru) kalns; arhitektūras piemineklis – Meņģeles luterāņu baznīca (Z. Karinga 1864. g. gleznota altārglezna „Golgāta”). Vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis - Meņģeles viduslaiku kapsēta; arhitektūras pieminekļi: Meņģeles kapsētas vārtu kapliča (18. gs. beigas), Prauliņu zemnieku sēta (19. gs.). Kultūrvēsturiska nozīme pagastmājai (1903. g.), skolai.  Sarkanarmiešu brāļu kapi. Piemineklis padomju represiju upuriem (1998. g., tēlnieks A. Andersons Barons) pie tautas nama, piemineklis Sudrabu Edžum (1985. g., tēlnieks V. Titāns, arhitekts A. Vītols) pie skolas, piemiņas plāksne 1905. g. revolucionāriem pie bērnudārza, pieminās akmens 1919. g. boļševiku terora upuriem Tiesas kalnā.

Dabas pieminekļi: Branderu ozols (apkārtmērs 6.1 m), Silmaču goba (4.5 m), Meņģeles parks ar Amūras korķakoku (2.0 m).

 

Meņģeles luterāņu baznīca

 

Suntažu pagasts

Platība 160,5 km2

Iedzīvotāji 1949 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Suntaži atrodas Viduslatvijas zemienes austrumu daļā – Viduslatvijas nolaidenumā. Virsa, galvenokārt – viļņots līdzenums, kas pazeminās rietumu virzienā, tās absolūtais augstums no 95.7 m vjl. pie Kastrānes (Upespils) līdz 50 m vjl. Annasmuižas apkaimē. Ledus laikmeta liecinieks – Lielo Kangaru osu grēda 28 km garumā stiepjas cauri smilšainam, pārpurvotam apvidum. Suntažu teritorijā atrodas Lielo Kangaru austrumu daļa. Osu augstākais posms paceļas 71.5 m vjl., lielākais relatīvais augstums – 27 m virs apkārtnes. Lielākajos Kangaru kalnos sastopams 492 augstāko augu saugas. Cauri pagasta teritorijai austrumu – rietumu virzienā līkumo Mazā Jugla – trešā lielāka upe Ogres raj. Un vienpadsmitā garāka (119 km) Latvijā; tajā ūdens auksts, jo upes gultnē ieplūst daudz pazeme avotu, vietām upes krastos atsedzas dolomīta radzes. Gandrīz pašā Suntažu centrā  Mazajā Juglā ieplūst tās lielākā pieteka Abze (Abza, Apse – 26 km), citas pagasta teritorijā esošās pietekas – Lēvenstrauts (Baldiņurga, Lēvenurga) Jugliņa, Doburga, Jupla, Skansturga, Rinste, Kaltiņurga, Cunupīte, Dēliņurga, Lielurga, Sidraburga. Dienvidu daļā no Pakulu ezeriņa iztek pagasta robežupe Ranka. Abzas upē bijušajā dzirnavu dambja vietā mākslīgi uzpludināts Dzirnavezers, kas kopā ar ūdenskrātuvi aizņem ~ 15 ha. Lielo Kangaru vaļņa dienvidu pusē ir Žļaugu purvs (platība 521 ha), 438 ha aizņem augstais purvs, 83 ha – pārējais purvs dienvidu malā. Kūdras slāņa vidējais dziļums 3 m, lielākais – 8 m, rūpnieciski izmatojamie kūdras krājumi 1.1 mlj m3. Purva ūdeņi pa meliorācijas novadgrāvjiem noplūst uz Mazo Juglu, 276 ha purva platības aizņem meži, 54 ha platībā iegūst pakaišu kūdru. Pagastā iesniedzas neliela daļa no Lielkangaru purva. Dienvidrietumos atrodas Limbažu purvs, netālu no tā Aklais un Velna purvs. 54% pagasta platības aizņem meži. Kastrānes māla atradne, krājumi 786 tk. m3, māls derīgs ķieģeļu ražošanai, vietējās nozīmes atradnes pie Kaltiņiem un Cepļiem. Saldūdens kaļķiežu atradnes pie Lakstīgalām.

 

Publiskā observatorija Suntažos

 

Vēsture

1223. g. pēc bīskapa Alberta pavēles Mazās Juglas labajā karstā uzcēla pili, tās nosaukums Suntaži cēlies no lībiešu valodas (šun, syndo - dzimta, āž - ciems). Ilgāku laiku pils un novads atradās Rīgas virsbīskapijas pakļautībā. 1318. g. vācu ordenis pili bīskapijai atņēma. 1436. g. virsbīskaps Suntažu pili un novadu pārdeva domkapitulam. 1522. g. Suntažus ieguva domkungs – dekāns Jakobs Meks. 1566. g. Suntažu novadu iekļāva Polijas valsta Pārdaugavas hercogistē. 17. gs. karos Suntažu pili vairākkārt nopostīja. 1710. – 1917. g. Suntaži ietilpa Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā (1920. – 1940. g.) Suntažu pagasts atradās Rīgas apriņķa teritorijā. 1934. g. Suntažiem piešķīra ciema tiesības. 1935. g. Suntažu pagasta platība bija 12600 ha. 1945. g.  Suntažu pagastā izveidoja Suntažu un Juglas ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1954. g. Suntažu ciemam pievienoja Juglas ciemu, 1965. g. Kastrānes ciema Raiņa kolhoza teritoriju. 1977. g. daļu Suntažu ciema pievienoja Rembates un Tīnūžu ciemam. 1990. g. Suntažu ciema teritorijā atjaunoja Suntažu pagastu.

 

Suntažu muižas pils un  muzejs

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Kastrānes pilskalns un Ķoderu pilskalns (Lielā vīra gulta). Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir baznīcas vieta – senvieta  un Annas kalns (Baznīckalns) – senkapi.

Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi ir Suntažu luterāņu baznīca (1780. – 1782. g.) un Suntažu muižas pils (18. gs. 2. puse). Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi: Suntažu muižas apbūve (18. gs. 2. puse -20. gs. sākumam). – dārznieka māja (19. gs.), klēts (19. gs.), pienotava (20. gs. 30. gadi), divas putnu mājas (19. - 20. gs.). Valsts nozīmes mākslas piemineklis ir Suntažu Luterāņu baznīcas altāris (ap 1780. g.). Vēsturiskās piemiņas vietas: piemineklis „Svešumā dzītajiem” – 1941. un 1949. g. izsūtītajiem (1991. g., tēlnieks J. Karlovs); 2. pasaules karā kritušo sarkanarmiešu brāļu kapu ansamblis (1973. g., tēlnieks V. Mickēviča), zināms, ka šajā vietā apglabāti arī 1. pasaules karā kritušie karavīri; vācu okupācijas laikā Salaspils koncentrācijas nometnē nomocīto bērnu kaps Kastrānes kapsētā; 1905. g. revolūcijas upuru kapi Suntažu kapsētā un piemiņas vieta „Eņģelīšu birzs”; Mācītāja Emila V. J. G. Lopenoves (1820 - 1897) dzimtas kapu vieta Suntažu kapsētā. Rakstnieka N. Kalniņa piemiņas istaba Vecmazmiķeļos. Suntažu kapos mākslas vērtība ir Pilliņu dzimtas kapu  piemineklim (1889), ažūriem kapsētas vārtu čuguna sirsniņu lējumiem, čuguna krustiem un kapu ķēžu žogiem.

 

Suntažu katoļu baznīca

 

Pagastā atrodas Lielo Kangaru dabas lieguma daļa (1999. g., no 1957. g. kompleksais dabas liegums), kas aizņem Lielo Kangaru (osu grēdas) vidusdaļu. Dižozols (apkārtmērs 7 m) pie Upītēm, ozols (4.6 m) Kastrānes pilskalnā, ozols (4.3 m) pie Alejām, ozols (4.0 m) pie Kalniešiem, bērzs (3.1 m) Suntažu kapsētā.

 

Taurupes pagasts

Platība 126,4 km2

Iedzīvotāji 825 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )

 

Daba un iedzīvotāji

Taurupes pagasts atrodas Viduslatvijas nolaidenuma austrumu malā. Vidzemes augstienes un Piebalgas pauguraines rietumu malā. Reljefs paugurains. Virsas augstums palielinās dienvidu – ziemeļu virzienā: dienvidos pie Anderkaišiem 100 m vjl., Zvirbuļu kalns 152.4 m, Lakstenes kalns 153.1 m, ziemeļos pie Kļaviņām 189.4 m vjl. pagasta dienvidu robežu ar Meņģeles pagastu veido Ogres upe, Ogres labā pieteka Līčupe tek pa Piebalgas pauguraini un Augšogres pazeminājumu, upe ļoti līkumaina. Ogres labā pieteka Taukātnīte sākas no trim avotiem, upīte ziemā neaizsalst, tajā ir vēss un dzidrs ūdens. Uz ziemeļiem no Taurupes centra mežainā apvidū, satekot Kaļķupītei un Paunēnupītei, sākas Mazā Jugla, kas plūst rietumu virzienā. Mazās Juglas kreisā pieteka ir Bundulēnupīte. Ziemeļrietumos tek robežupe Bērzupe. Ziemeļaustrumos – Kazupīte, dienvidos – Skolas upe. Ir nelieli Krapu un Indiņu purvi. 50,5% pagasta platības aizņem meži, lielākie mežu masīvi pagasta ziemeļu daļā, pārsvarā egļu meži ar citu koku sugu piejaukumu. Pagastā atrodas Kalnalācīšu, Taukātnes, Ezerēnu, Jaunriemuižas saldūdens kaļķiežu atradnes, ir arī grants un māla atradnes.

 

Vēsture

Senatnē pie Taurupes upes esot nākuši dzert tauri, tā arī radies Taurupes nosaukums. Senākās rakstītās liecības par Taurupes apkaimi ir no 1499. g., kad Rīgas virsbīskaps Mihaels iznomāja zemi J. Aderkasam, no viņa vārda radies Aderkašu nosaukums. 18. – 19. gs. veidojās Taurupes muižas centrs. 20. gs. 20. un 30. gadu teritoriālo pārkārtojumu laikā Aderkašu pagastu pievienoja Taurupes pagastam. 1935. g. Taurupes pagasta platība bija 8500 ha. 1945. g. pagastā izveidoja Aderkašu un Taurupes ciemu, bet pagastu 1949. g. likvidēja. 1954. g.  Taurupes pagastam pievienoja Aderkašu ciemu, 1959. g. – Zaubes ciema padomes saimniecības „Taurupe” teritoriju, 1963. g. – Plāteres ciema padomes saimniecības „Taurupe” teritoriju, bet Taurupes ciema Oškalna padomes saimniecības teritoriju iekļāva Mazozolu ciemā. 1990. g. Taurupes ciema teritorijā atjaunoja Taurupes pagastu.

 

Taurupes muiža un novadpētniecības muzejs

 

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Aderkašu pilskalns pie Aderkašu kapsētas, Aizpurvju senkapi, Ozolēnu senkapi pie Ozolēniem un Lejasspeltēm. Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Paunēnu senkapi (Mēra kapi), Zvirgzdiņu senkapi. Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi: Taurupes muižas apbūve (18. gs. beigas) – kungu māja (19. gs., 20. gs. sākums; pārbūvēta ap 1960. g.), klēts (19. gs. pirmajā puse), pārvaldnieka „Baltā māja” (19. gs. 1. puse), kalpu māja Taurupes muižas parks (19. gs. pirmā puse, platība 4.3 ha, aizsardzībā kopš 1977. g., parkā aug 18 vietējās un 21 introducētā koku un krūmu suga). Valsts nozīmes vēstures piemineklis ir gleznotāja V. Purvīša dzimtās mājas Vecjauži (1872. g.).

Aizsargājams ģeoloģiskais objekts (kopš 1977. g.) ir Līčupes iežu atsegums, tas atrodas Ogres upes labajā krastā nedaudz lejpus Līčupes ietekas. Miķelēnu dižozols (apkārtmērs 8.1 m, lielākais Ogres rajonā), Taurupes ozols (5.1 m).Pagasta D pie Ogres upes aug mežā vizbulis (Daugavas vizbulis) – vizbuļu ģints suga, Latvijā pirmoreiz minēts 1803. g., aizsargājams.

 

Vilhelma Purvīša dzimtās mājas